Aiz Ziemassvētkiem, tieši pēc nedēļas ir Jaunais gads. Nedēļa starp Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas svētkiem vienmēr ir darba pilna, jo lielākoties cilvēki izvēlas šos svētkus sagaidīt skaļāk un krāšņāk kā Ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus. Pasaulē ir dažādas Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijas, piemēram, pareizticīgo konfesijas pārstāvji šos svētkus svin tā pat kā Ziemassvētkus – ar dāvanām, pantiņiem un lielu mielasta galdu pie kura satiekas visa ģimene. Jaunā gada pantiņi un dažādi apsveikumi noder arī tiem, kuri šos svētkus sagaida draugu lokā un apmainās ar nelielā dāvaniņām, kas ir diezgan izplatīts paradums daudziem. Jautrība, spēles, uzkodas un atspirdzinājumi, uguņošana – tas viss ir tas, kas raksturo Jaunā gada sagaidīšanu sev tuvu cilvēku lokā(ielūkojies te – jaungada dzejolis). Dažas valstis Jauno gadu sagaida arī ar karnevālu.
KAD JAUNO GADU SVIN CITUR?
Jauno gadu jāsagaida tā, kā vēlas to pavadīt visas nākošās 365 dienas. {Jaunā gada naktij tiek piedēvētas arī maģiskas spējas un daudzi uzskata, ka tas ir visa jaunā sākums. Runā, ka Jaunā gada naktī piepildoties visas vēlēšanās un nakts ir maģiska.} Interesanti, ka arī Jaunais gads atsevišķās pasaules valstīs tiek sagaidīts ne tikai ar vienas dienas nobīdi dēļ laika zonām, bet pat ar pāris mēnešu starpību. Kā spilgtāko piemēru var minēt Ķīniešu jauno gadu, kas daudzviet tiek uzskatīts par to vienīgo un īsto jauno gadu, kas tiešām simbolizē visa jaunā sākumu. Tas katru gadu tiek svinēts atšķirīgos datumos un var būt laika periodā no 21.janvāra līdz pat 21.februārim. Tas tiek svinēts mēness kalendāra pirmajā dienā. Interesanti, ka antīkā pasaule jauna gada sākumu atzīmēja pirmajā martā.
LATVIEŠU JAUNĀ GADA TRADĪCIJAS
Mūsu platuma grādos vislielākās svinības notiek tieši vecā gada vakarā. Tieši laimīga Jaunā gada vēlējumi ir vispopulārākie un cilvēki tos izsaka pat pilnīgiem svešiniekiem. Tas ari ir vispopulārākais jaunā gada novēlējums, ko izsaka visi visā pasaulē teju vienlaicīgi. Vēl Jaunajā gadā latvieši labprāt lej laimītes kausējot alvu. Tas ir zīlēšanas veids, kas pie mums kļuva populārs tieši Padomju laikā, taču tā saknes ir meklējamas Senajā Grieķijā.